Esmu ļoti viesmīlīgs cilvēks, man ir svarīgi, lai viesi būtu apmierināti un visiem būtu jautri. Bet ir lietas, kuras viesos es nevaru pieņemt un ja viņi to izdarīs, tad es vienkārši ciemos vairs neaicināšu
Pirms viņu ierašanās es vienmēr izmazgāju dzīvokli, gatavoju ļoti daudz gardumu un iepērku visādas uzkodas (augļus, sāļos našķus, saldumus). Izvēlei vienmēr ir dažādas tējas, sulas, ēdieni un uzkodas. Tikai nāc un atpūties. Esmu gatava daudz pļāpāt, izklaidēties un atbalstu jebkurus priekšlikumus laika pavadīšanai.
Vienmēr gaidu ar nepacietību un ļoti pārdzīvoju, lai viss būtu augstākajā līmenī. Un visbiežāk viesi atbild ar to pašu. Viņi sniedz jūra pozitīvu emociju un izbauda laiku. Man vairāk arī nevajag. Taču ar laiku es sāku pamanīt, ka vieni viesi mani piepilda ar pozitīvismu un es atpūšos, bet citi turpretī izsūc visus spēkus, un man vairs negribas viņus aicināt. Lūk, par šiem otrajiem arī parunāsim. Viņus, par laimi, esmu satikusi maz. Viesu rīcība, kas man sabojā garastāvokli:
1. Virina skapjus bez atļaujas un bez pajautāšanas ņem lietas
Nedomāju, ka ar ko tādu saskaršos. Vērojot šo skatu, manā dvēselē sacēlās vētra. Cilvēks staigā apkārt, virina skapjus, aiztiek visas lietas, kas tur atrodas. Ziņkārības dēļ.
— Vai tu kaut ko meklē? — Vienkārši skatos, kas jums te stāv.
Tāpat mierīgi virina vaļā virtuves skapīšus un ledusskapi, meklējot ko garšīgu. Bez pajautāšanas atstiepj atrastos saldumus uz viesistabu pie filmas. Uz manu pārsteigto skatienu jautā:
— Vai drīkst? Es te jau paņēmu.
Es jau teicu, ka nevienu neatstāju izsalkušu un vienmēr ir pieejami dažādi saldumi un ēdiens. Tam nav obligāti jādodas meklējumos. Bet, ja nu tiešām nekā nav, es vienmēr esmu gatava atnest, atrast vai nopirkt, ja ir nepieciešamība. Taču patvaļīgie meklējumi mani aizvainoja. Pat tuvākā draudzene tā nedara, lai gan viņai tas vēl būtu piedodami.
Lasi vēl: Sieva atstāja mani vienu ar bērniem un aizbrauca uz nedēļu komandējumā – kā mēs “izvilkām” šo nedēļu
2. Nebrīdina par to, uz cik ilgu laiku ir atbraukuši
Es cenšos plānot savas dienas iepriekš. Ja kāds pie manis brauc ar palikšanu pa nakti, es vienmēr laicīgi pajautāju, cikos cilvēks plāno doties prom, lai es saprastu, ko rīt paspēšu izdarīt un ko nē. Parasti pat nav jājautā, jo lielākajai daļai cilvēku ir savi plāni.
Bet man bija viena draudzene, kura vienmēr atbildēja “es nezinu” un aizbrauca nākamajā dienā pievakarē, pat ja es biju brīdinājusi par saviem plāniem. Otro dienu mēs pavadījām bezmērķīgi un man neinteresanti, jo man galvā ir kaudze darbu, bet fonā skan “iesim uz kafejnīcu”, “paskatīsimies filmu”, “paēdam” utt.
Es uzvedos kā īsta cietēja un turpināju pievērt uz to acis. Man bija neērti viņu piespiedu kārtā sūtīt uz autobusu vai taksi, bet uz maniem darbiem viņa atbildēja “es netraucēšu” vai “es pagaidīšu”.
3. Nostāda fakta priekšā, ka viņi kaut ko nav paņēmuši, jo tas ir manās mājās
Tā kāda paziņa pastāvīgi ņēma no manis lietas, kurās gulēt, un es katru reizi lūdzu, lai viņa ņem tās līdzi vai arī brīdina, ka neņem. Nu, man nepatika, ka mani nostāda fakta priekšā, pat nepārliecinoties, vai es neesmu pret savu drēbju došanu. Man tādas lietas nepatīk, un es pati pie visiem vienmēr ņemu līdzi pidžamu. Atsevišķi gadījumi neskaitās, par tiem vispār vienalga. Kad tas notiek regulāri, tad gribot negribot saspringsti.
Tāpat viņa izlēma neņemt lādētāju, jo “negribēja to staipīt līdzi” un domāja, ka paņems pie mums. Lieta tāda, ka mums ir Samsung, bet viņai iPhone, un viņa to zināja. Mums nācās izrakāt visu māju, lai atrastu piemērotu vadu, kas viņai lādēja 1% stundā. Pēc tam viņa no rīta nevarēja izsaukt taksi un atvērt karti, jo telefons bija izlādējies, un es risināju šo problēmu, tā vietā, lai viņu pavadītu un gulētu. Viņa brauca prom ļoti agri. Kas notika nākamajā reizē? Pareizi, viņa atkal nepaņēma lādētāju, jo mums taču tas ir. Ticiet vai nē, bet aiznākamās reizes vairs nebija.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
